«Daudziem bioloģisko produktu ražotājiem vēl tāls ceļš ejams, lai nodrošinātu konkurētspējīgu cenu kvalitatīviem produktiem eksportam nepieciešamajos apjomos. Lai eksportspēju attīstītu, nepieciešams mērķtiecīgs darbs, piesaistot zinošus darbiniekus, attīstot ražošanu, lai vēlāk atrastu noieta tirgu un spētu izpildīt produkcijas pasūtījumus. Šķērslis šādam attīstības virzienam varētu būt pašu uzņēmēju ambīciju trūkums,» uzskata Elīna Novada, zemnieku tirgus Svaigi.lv līdzīpašniece. Z/s Kalna smīdes 1 īpašnieks Jānis Sietiņsons domā, ka ar produkciju viss ir kārtībā – saražot uzņēmēji māk, taču nepieciešamas arī zināšanas par tirgu, prasme pārdot Piemēram, jāapzinās, ka Ķīnā Latvijas medu labāk pārstāvēs vietējais uzņēmums, kurš tirgu pārzina daudz labāk nekā Latvijas biškopis.

«Mazajiem ražotājiem varētu būt potenciāls eksportēt tieši tādus produktus, kas ir unikāli ar savu zīmola stāstu un saturu un kas caur stāstu un produkta baudīšanas pieredzi var atklāt to, kā citur nav, – Latvijas garšas, piemēram, bērza sulu un tās produktus, atsevišķus maizes veidus, meža veltes, ogas. Nereti mazie ražotāji var nodrošināt noteiktu produkcijas apjomu bez iespējām strauji to palielināt. Tad būtu mērķtiecīgi meklējams tirgus, kur tieši produkta stāsts un tā saturs spēlētu noteicošo lomu pār produkta cenu,» spriež E. Novada. Turpretī bērzu sulas pārstrādes uzņēmuma SIA Sula vadītājs Linards Liberts domā, ka eksportā ir ļoti labas iespējas ar specifiskiem, bet saprotamiem produktiem. «Ar mūsu reģiona produktiem, kas raksturīgi un zināmi tikai mums, ir diezgan sarežģīti, jo milzīgs laiks vajadzīgs produktu iepazīšanai un popularizēšanai, bet, ja ir nišas produkts, tad iespējas ir,» viņš uzskata. Uzņēmēja skatījumā lielākās priekšrocības eksportā ir lielāks apjoms un tūlītēja apmaksa, bet šķēršļi – prognozējamības trūkums.

«Iespējas realizēt produkciju ārpus Latvijas ir pavisam reālas, jāspēj tik tās saskatīt un jābūt gatavam ieguldīt daudz vairāk darba komunikācijā un produkta vizuālā noformējuma pielāgošanā izvēlētajam tirgum. Mēs tēju vākšanas periodā uzņemam brīvprātīgos palīgus no ārzemēm un programmas ietvaros sastapām sadarbības partneri ASV. Var jau teikt, ka iespēja iekrita mums klēpī, bet, lai pirmais sūtījums nonāktu Milvoki, tas prasīja rūpīgu un abpusējā cieņā bal- stītu darbu gada garumā,» saka Evita Lūkina, z/s Ozoliņi tēju Lauku tēja ražotāja.

Jāspēj sadarboties

Z/s Kalna Smīdes 1 ražo bioloģiski sertificētu biškopības produkciju un jau trīs gadus nopietni attīsta medus eksportu. Šobrīd saimniecībai nozīmīgākais eksporta tirgus ir Ķīna. «Tur cilvēki novērtē augstvērtīgu pārtiku, jo viņiem pašiem tādu saražot acīmredzot vairs nav iespējams, materiālā labklājība ir mainījusies un cilvēki saprot, ka pārtika būtiski ietekmē veselību un ar to saistītās lietas. Mums nebija mērķa obligāti būt Ķīnā. Interesēja jebkura valsts, kur bioloģisko medu novērtē vairāk nekā Latvijā. Šajā gadījumā izveidojās sadarbība ar Ķīnu, bet tikpat labi tas varētu būt citur. Mums ir iestrādnes arī ar citām valstīm, jānodrošina apjomi un pakāpeniski varam paplašināt eksportu,» saka J. Sietiņsons. Šobrīd saimniecība gadā eksportē apmēram 20 tonnas medus. Pati Kalna Smīdes 1 šādus apjomus nespēj nodrošināt, tāpēc sadarbojas ar citiem Latvijas profesionālajiem medus ražotājiem. «Vajadzīga kooperācija. Latvijā ir ārkārtīgi reti pozitīvi kooperācijas piemēri, bet mēs labi zinām, kas notiek nozarē, pazīstam kolēģus. Tas ir pamats, lai apvienotu spēkus un kopīgi eksportētu,» viņš uzsver.

Arī E. Lūkina uzskata, ka būtu tikai loģiski veidot sadarbības tīklus, lai varētu nodrošināt sava produkta un tā papildinošo produktu klāstu pieklājīgā apjomā. Tas gan nozīmē arī konkurētspējīgas cenas piedāvāšanu, kas pārtikas produktiem citviet ir pat zemāka nekā pie mums. «Taču, ja fokuss nav uz lieliem apjomiem un zemām cenām, tad mazam ģimenes uzņēmumam, kura bizness ir dzīves veids, ir iespēja iegūt papildus noieta tirgus ārpus Latvijas, piedāvājot savus produktus, veidojot savu internetveikalu. Tas prasīs valodas zināšanas un mūsdienu komunikāciju līdzekļu pārvaldīšanu,» viņa teic.

Nav nemaz tik viegli

Eksportējot bioloģiskus produktus, katrs solis ir īsts izaicinājums, tomēr viens no svarīgākajiem aspektiem ir laboratoriskās analīzes, pierādījumi kvalitātei, spriež J. Sietiņsons. «Nevienam nav intereses saņemt atpakaļ savu eksportam sagatavoto produkciju. Šī joma labi jāpārzina un nedrīkst kļūdīties. Eksportā svarīga ir ne tikai produkta kvalitāte, bet jāpierāda un jāapliecina arī iepakojuma kvalitāte. Visam jāatbilst nosacījumiem, ko konkrētais tirgus pieprasa,» viņš stāsta.

To, ka darbs eksporta tirgos nav viegls, apliecina arī L. Liberts. Šogad uzņēmumam ar eksportu veicas mazāk sekmīgi nekā iepriekšējos gados. «Esam pārdomu un reorganizācijas procesā. Iepriekšējos gados eksports veidoja 50 līdz 80% no apgrozījuma, šogad tie varētu būt aptuveni 10% no apgrozījuma. Potenciāli labākais tirgus būtu Krievija, Āzija, bet domājam, kā plānus realizēt,» viņš stāsta. Eksporta apjoms ir samazinājies, jo partneri pārtrauca pirkt. Ar šādu nepastāvību eksportā jārēķinās, bet jaunu partneru atrašana nav tik ātra. Nākotnē uzņēmums plāno attīstīt eksportu, palielināt tā apjomu un kopumā uz to raugās pozitīvi, taču viss ir atkarīgs no tā, ar kuru produktu un kad uzņēmums vērs eksporta durvis.

Vispirms vietējais

«Problēma ir tā, ka eksportā uzreiz sākas diezgan liels apjoms, ko mazais uzņēmums tā uzreiz nevar nodrošināt. Bioloģiskajā ražošanā vispirms ir jāpasūta izejvielas, jo zemniekam jāizaudzē produkti un tad ražotājs tos pārstrādā. Latvijā ir ļoti labi attīstīta bioloģiskā lauksaimniecība, ir pietiekami liels bioloģiskās lauksaimniecības zemes apjoms, līdz ar to nepieciešamās izejvielas izaudzēt ir iespējams. Zemnieki bez pasūtījuma neaudzē. Tomēr, lai ražotājs varētu veikt viņiem pasūtījumu, ir vajadzīgs stabils uzņēmuma apgrozījums, ko normāli var iegūt vietējā tirgū. Tas nozīmē – lai Latvijas ražotāji varētu augt, ir divi varianti – attīstīt vietējo tirgu, lai mazajiem ražotājiem būtu pastāvīgs vietējais apgrozījums, vai veidot lielākus bioloģiskās produkcijas vairumtirdzniecības uzņēmumus, kas vietējā tirgū veiktu diezgan lielu bioloģisko produktu apgrozījumu, centralizēti iepirktu no zemniekiem un veidotu izejvielu bāzi vietējiem ražotājiem, kā arī eksportētu izejvielas. Bioloģiskie ir tādā kā apburtajā lokā – kad nepieciešams sākt pārdot, nav izejvielu, bet, kad ir izejvielas, nav tirgus,» skaidro Jānis Garančs, SIA Aloja Starkelsen ģenerāldirektors, Latvijas augstvērtīgas un veselīgas pārtikas klastera valdes priekšsēdētājs un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes loceklis. Latvijā ziemas vidū nopirkt bioloģiskos kartupeļus vai auzas ir grūti, jo zemnieki netur krājumus un nav lielu vairumtirdzniecības uzņēmumu, kam būtu krājumi. Piemēram, Aloja Starkelsen ar kartupeļu audzētājiem slēdz līgumu trīs gadus uz priekšu un viņi zina, ka varēs to pārdot. Mazam uzņēmumam, kas tikko sāk strādāt, šādu modeli ieviest ir sarežģīti.

Vēl viens no risinājumiem, ko izmanto daži mazie uzņēmēji, ir sākt ar importa izejvielām, jo tās ir pieejamas gandrīz neierobežotā daudzumā, un tad pakāpeniski piesaistīt vietējās.

Jāpopularizē

Lai attīstītu vietējo bioloģisko produktu tirgu, asociācija īstenoja kampaņu BioLoģiski!, kuras ietvaros divus gadus tika skaidrots, kas ir bioloģiskie produkti, tie popularizēti. Pēdējā laikā interese par bioloģiskiem produktiem ir pieaugusi, un J. Garančs uzskata, ka tas lielā mērā noticis saistībā ar šo kampaņu. Ieguvums ir tāds, ka mazie ražotāji var sākt ražot vietējam tirgum, viņiem pamazām veidojas stabils apgrozījums un tad jau paveras iespējas atrast noietu arī ārpus Latvijas. «Šobrīd Eiropā bioloģisko produktu patēriņa pieaugums ir vairākas reizes lielāks nekā ražošanas pieaugums, un veidojas deficīts. Vidēji ES patēriņa pieaugums bioloģiskajiem produktiem ir 9,8% gadā. Lielākās valstīs – Vācijā un Francijā – pat par 12 un 13%. Savukārt bioloģiskās produkcijas ražošanas apjoms pieaug starp vienu un 2% gadā, un veidojas diezgan liela plaisa starp patēriņu un vietējo ražošanu, ko, protams, nodrošina imports,» saka J. Garančs.

Arī J. Sietiņsons domā, ka bioloģisko produktu izplatība vietējā tirgū palielinās. Latvija šobrīd pēc platībām labi izceļas starp Eiropas valstīm – mums no lauksaimniecībā izmantojamās zemes vairāk nekā 10% ir bioloģiski sertificētas, viņš zina stāstīt. «Galvenais ir patērētājs – cik zinošs un izglītots viņš ir. Tomēr arī pašiem ražotājiem jābūt entuziastiem, jāpopularizē bioloģiskie produkti gan individuāli, gan liekot spēkus kopā,» viņš spriež. Nevar pasīvi gaidīt, ka pēkšņi patērētājs kļūs labvēlīgāk noskaņots.

Pietiek ar vietējo

Dārzeņu audzētāja Ilze Lipska spriež, ka tad, kad latvieši ar savu maciņu balsos par vietējo, tad arī zemniekiem pilnīgi noteikti pietiks ar Latvijas tirgu, lai dzīvotu un strādātu. Viņa ar vīru ir domājusi par apjomu palielināšanu un citu tirgu apgūšanu, taču atdūrusies pret to, ka laukos grūti piesaistīt uzticamus darbiniekus, tāpēc arī viņiem šķiet, ka varbūt pietiek ar mazākiem apmēriem un laimīgu ģimeni, kas paši paēduši un bērnus izskolojuši. Piemēram, ziemā viņiem bija pieprasījums eksportā, bet izrādījās, ka partneri vēlējās tik zemu cenu, ko ar viņu pašreizējiem apjomiem nav iespējams realizēt.

Lipsku ģimenes saimniecība šobrīd ir pārejas posmā. Tā ir pieteikusies bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumu sertifikātam un nākamgad varēs sevi saukt par pilntiesīgu bioloģisko lauksaimnieku. «Jau šobrīd strādājam bioloģiski un esam pie finiša taisnes,» saka I. Lipska. Tomēr viņai šķiet, ka pagaidām sertificēšanas process nav devis labumu.

No ārzemēm ir bijusi interese arī par z/s Indrāni produktiem. Saimniecības īpašniece Liene Margeviča teic, ka Indrāni ir mazi, nav PVN maksātāji un šim apstāklim varētu būt nozīmīga loma eksportā. Mazajiem uzņēmējiem un zemniekiem trūkst informācijas par iespējām. «Tiem ir pārāk mazi apjomi, lai nodrošinātu Latviju, kur nu vēl ārzemes. Tāpēc tālāk neskatāmies. To, ko saražojam, to arī pārdodam,» viņa saka.

Tuvāk patērētājam

Šobrīd bioloģiskās izejvielas lielā mērā tiek eksportētas nepārstrādātā formā. Pievienotā vērtība būtu daudz lielāka, ja saražotu un eksportētu gatavu produktu. «Mēs pārstrādājam kartupeļus cietē. Tā ir izejviela, nevis galaprodukts. Taču ejam uz priekšu un no bioloģiskās cietes ražojam cepamo pulveri. Soli pa solim ejam, lai būtu tuvāk galapatērētājam. Tas nav ne gada, ne divu gadu projekts; bioloģiskajā ražošanā cikli ir lēnāki nekā konvencionālajā, jo brīva tirdzniecība ar bioloģiskajiem produktiem īsti nenotiek un resurss ir ierobežots,» norāda J. Garančs.

Anda Asere, Dienas Bizness, 01.09.2016.